Bieži uzdotie jautājumi

Mūsu ilgtspējīgā iepakojuma dizains ļauj izvēlēties iepakojuma dizainus, pamatojoties uz faktiem, un mēs izmantojam 4 pakāpju pieeju ar šādiem rādītājiem: 1. Materiālu izraisītā ietekme uz vidi 2. Pārtikas atkritumi 3. Atzīšana tirgū 4. Cena. Mūsu izmantoto rādītāju skaits un veids atkarīgs no uzņēmējdarbības problēmas, kuru nepieciešams atrisināt. Vienkāršai problēmai, kur ietverts svars vai konkrēta iepakojuma risinājuma reciklētais saturs, būs nepieciešams tikai viens rādītājs. Savukārt visa produkta un iepakojuma sistēmas vispārējai novērtēšanai un salīdzināšanai būs nepieciešama dzīves cikla pieeja un plaša rādītāju klāsta pielietošana. Bieži izmantotie rādītāji: piesārņojuma prevencija, reciklējamība, materiālu un pārtikas atkritumu pēda (oglekļa pēda, saldūdens izmantošana, enerģijas patēriņš). Savā modelī mēs dodam priekšroku mono materiāliem, reciklējamai bioloģiski nenoārdāmai plastmasai (PET, PP un PE) un biobazētam/atjaunīgam kartonam vai celulozei. Nereciklējama bioloģiski noārdāma plastmasa (PLA, cieti saturoša) nav vēlama, jo līdz šim patērētāji to viegli jauc ar parasto plastmasu un tā nonāk nepareizā atkritumu plūsmā, piesārņojot reciklēšanas plūsmas. Tā jāizmet kopā ar nereciklējamiem atkritumiem, tādēļ tas nav ilgtspējīgs risinājums, jo to nekavējoties sadedzina. Nav ieteicami arī iepakojuma materiāli, kas izgatavoti no jauktiem materiāliem, kurus patērētāji automātiski nešķiros.

Jā! Fasējumu pēda (CO2 ekv. un ūdens patēriņš) visbiežāk pārspēj pārtikas atkritumus, pateicoties zudumiem pārtikas ķēdē un mazumtirdzniecībā, kur pārdod svaigus produktus bez iepakojuma. Tas attiecas ne tikai uz individuāli iesaiņotiem gurķiem (ja vien tie nav vietējie), bet arī uz lielāko daļu svaigo produktu. Kā izņēmumu, it īpaši, ja pārtikas un iepakojuma attiecība ir zema, šeit var minēt tādus produkts kā spināti, kuru gadījumā fasēšana nepārspēj neiepakotu spinātu zuduma radīto ietekmi. No vienkāršas pēdas viedokļa šos produktus vislabāk pārdot nefasētus, tomēr var apsvērt citus sabiedrībai svarīgākus aspektus, tādus kā higiēna, ērta pārvadāšana, sadalīšana porcijās un marķēšana, kuru ietekmē mazumtirgotāji pārdod produktus fasētā veidā.

Iepakojums nevar būt pilnīgi ilgtspējīgs, jo tā ražošanai tiek patērēta enerģija un tas rada atkritumus. Taču projektētāji var padarīt iepakojumu ilgtspējīgāku, apsverot ietekmi ražošanas, lietošanas un izmešanas laikā, vienlaikus nodrošinot optimālu produkta aizsardzības veiktspēju. Galveno problēmu rada pārmērīga iepakojuma izmantošana, kas dārgi izmaksā ražotājiem un kaitina patērētājus. Tomēr iepakojuma primārā funkcija ir izvairīties no pārtikas atkritumiem piegādes ķēdē. Mums nepieciešams panākt līdzsvaru iepakojuma jomā. No nepietiekama iepakojuma jāizvairās, lai novērstu pārtikas atkritumu veidošanos, tomēr arī no pārmērīgas iepakošanas jāatsakās, lai izvairītos no izmaksām un risinātu neskaidrības ar patērētājiem. Tādēļ, panākot optimālu iepakojuma dizainu, mums nepieciešama pārredzama un atbildīga saziņa ar patērētājiem. Svarīgi atrast inovāciju zelta vidusceļu, kur patērētāju vajadzības, ietekme uz vidi, tehniskās iespējas atbalsta pārredzama un atbildīga saziņa ar patērētāju. Materiāla izvēle ir atkarīga no produkta, kā to uzglabās, kā to izsniegs, vai to karsēs vai atdzesēs, kā to transportēs, izstādīs veikalos, kā to izmantos un utilizēs patērētāji.

Materiālu reciklēšana ir definēta Eiropas standartā EN 13430 un EN 16848 (pielāgota no ISO 18604) kā izlietotā produkta atkārtota pārstrāde jaunā produktā. Plastmasu, kuru pēc izmantošanas var savākt, šķirot un pārstrādāt jaunos produktos, sauc par mehānisku reciklēšanu. Vēl viena iespēja ir ķīmiskā pārstrāde, kur materiālus sadala monomēros, kurus atkal var izmantot polimēru ražošanai.

Produkts, kuru var sadalīt mikroorganismi (baktērijas vai sēnītes), veidojot ūdeni, dabā sastopamās gāzes, piemēram, oglekļa dioksīdu (CO2), metānu (CH4) un biomasu. Bioloģiskā noārdīšanās lielā mērā ir atkarīga no vides apstākļiem: temperatūras, mikroorganismu klātbūtnes, skābekļa un ūdens klātbūtnes. Bioloģiski noārdāmo plastmasas produktu bionoārdīšanās un noārdīšanās ātrums var atšķirties augsnē, uz augsnes, mitrā vai sausā klimatā, virszemes ūdeņos, jūras ūdeņos vai cilvēka ražotās sistēmās, piemēram, mājas kompostēšanā, rūpnieciskajā kompostēšanā vai anaeroba noārdīšanā.

Kompostējami materiāli ir materiāli, kas sadalās kompostēšanas apstākļos. Kompostēšana mājas apstākļos rada daudz zemāku un mazāk stabilu temperatūru nekā rūpnieciskā kompostēšana. Plastmasas kompostēšanai mājas apstākļos CEN standartu nav, tomēr vairākas valstis ir izstrādājušas un piemērojušas nacionālos standartus mājās kompostējamo materiālu testēšanai un sertificēšanai. Kompostēšanai rūpnieciskos apstākļos nepieciešama paaugstināta temperatūra (55–60 °C) apvienojumā ar augstu relatīvo mitrumu un skābekļa klātbūtni, un tie patiesībā ir visoptimālākie salīdzinājumā ar citiem ikdienas bionoārdīšanās apstākļiem: augsnē, virszemes ūdeņos un jūras ūdeņos. Atbilstību EN13432 uzskata par labu mērauklu iepakojuma materiālu rūpnieciskai kompostēšanai.